Aiz loga pēkšņi iemirdzējās spoža sudrabzeltīta gaisma, un tūkstošiem sīku zvaignīšu vilnis ieplūda Karalienes istabā. Spožais zvaigznīšu virpulis sāka veidot cilvēka situetu un drīz Karalienes priekšā stāvēja viņš — stalts un apburoši skaists Zvaigžņu Eņģelis.
— Dēls!… — čukstus izdvesa Karaliene ar asarām acīs.
— Mīļo māmiņ, — Zvaigžņu puika ierunājās, — Man ir zināmas tavas un tēta sāpes. Lūdzu, neraudiet. Es atnācu, lai pateiktu, ka ļoti mīlu jūs visus. No savas Zvaigžņu pils es vēroju jūs un svētu jūsu Zemes ceļu. Neskumstiet. Mans darbs uz Zemes beidzās sen. Tagad es svētu jūsu darbus un pārvaldu savu Zvaigžņu valsti. Mana mīļā māsiņa vēl nezina, ka viņa ir vienas skaistas Zvaigznes princese. Tagad es došos pie viņas, lai arī pateiktu, cik ļoti stipri viņu mīlu. Māmiņ, pienāks laiks un mēs atkal būsim visi kopā. Un zini, ka esmu vienmēr tev blakus. Kad sajutīsi vēja plūsmu uz savas sejas — zini, ka es noskūpstīju tevi uz vaiga. Kad sajutīsi vieglu vēju matos — zini, ka es noglāstīju tevi. Kad sajutīsi lietuspilienu vai sniegpārsliņu sev uz sejas — tas arī esmu es. Kad redzēsi varavīksni debesīs — zini, ka es ļoti priecājos par tevi.
