— Vai tu jūti pavasara smaržu? Vai sajūti, cik viegli kļuva elpot? Sals vairs nekož degunā un necenšas iesprausties nāsīs. Saulīte arvien biežāk pabāž savu galvu no sava pelēkā namiņa, ko tai uzcēlis bargais Mākoņdraugs. Viņš lika Saulītei apsegties ar siltām villainēm, lai tā nenosaltu, un visu ziemu neiziet laukā no namiņa. Iedomājies? Nu vispār jau Mākoņdraugs nebija ļauns, tas rūpējās par savu draudzeni, lai tā nesaslimtu. Tagad ziema beidzās un iestājās pavasaris, taču Saulītei vēl aizvien bija auksti. Viņa gāja laukā ar siltu lakatu galvā un villaini mugurā… — putniņš, kuram patika ceļot un uzzināt daudz interesanta, stāstīja to zaķenītei.
— Jā, es saožu pavasari, — sapņaini teica zaķenīte, — tas smaržo… tas smaržo… pēc svaigiem burkāniem!
— Ko niekus! Tas smaržo pēc vecām lapām un koka mizas, — pukojās ežuks, lienot no savas siltās alas. — Brrr… auksti! Vai lācis jau augšā?
Zaķenīte ar putniņu saskatījās un noraidoši pamāja ar galvu. Lācis vēl guļot, bet ko šis tik agri augšā?
